Mans dzīvoklis grima klusumā. Es un viņa bijām vienīgi cellophane roll tā iemītnieki. Arnis, daudz n

Mans dzīvoklis grima klusumā. Es un viņa bijām vienīgi cellophane roll tā iemītnieki. Arnis, daudz nekavēdamies, bija devies mājup. Ne es, ne viņš neatgādināja par vakardienu. Vai tā bija līdzjūtība, ko manīju pie durvīm, atvadoties? Ja tā, tad ar labu iemeslu, jo atrados cellophane roll neapskaužamā situācijā. Ūdens plūda izlietnē.
Rāmo šalti reizumis aprāva skuvekļa pieskārieni. Asmeņi slīdēja pār manu seju, novilkdami putas līdz ar rugājiem, un renstelē. Viena neveikla kustība, un rēta vaigā. cellophane roll Asins lāses pilēja izlietnē. Tās tūliņ aizskalojās, kā nebijušas. Vēros tajā, neredzot jēgu. Šī situācija man atbalstoties pret izlietnes malu un skaitot piles kā sekundes iedvesa mieru, ko negribēju pamest. Šai vietai piemita rāmums un sava dimensija. Varbūt tāpēc nevēlējos attapties, jo tur, ārpus šejienes, pastāvēja pasaule, kas tagad pieprasīja samaksu par manām kļūdām un nodarījumiem. Nevarēja būt tā, ka vakardienas notikumi paliekoši kā rētas -, nestieps savas saknes šodienā… un tā katrā nākamajā šodienā . Ja tomēr viss beigsies labi, veiksme savas dāvanas man nebūs smādējusi. Bet tā domāt būtu naivi. Naivi ticēt, ka Māris klusēs, lai neuzpeld šis gadījums, kas viegls kā korķis, cellophane roll proti tam, ka viņu piekāvu. Tam sekos atklāsmju sērija. cellophane roll Piemēram, viņa bija lietojusi narkotikas. Vēl tas, ka atbildību, ko piedienētos uzņemties ārstam, es ņemu savā ziņā. Ja vien Māris stāvēs kluss, ir cerība, ka šim atgadījumam ir laimīgas beigas. Skuveklis atsāka savu ceļu pāri putu klātajai sejai. Kad beidzu skūties, uzsmidzināju dezodorantu, kas tikpat efektīvs kā sāls, kad ber uz rētas. Apģērbos un biju sevi sakopis dienai. Atstājis vannasistabu, sajutu vēsumu dzīvoklī. Arī trokšņi uz ielas bija skaļāki, nekā pieklātos. Balkona durvis bija vaļā. Tur stāvēja viņa un pīpēja. Gribēju teikt tā nav labākā lieta, ko darīt, kad kājas vēl trīc, cenšoties pār varītēm nesaļimt no pašas svara. Viņa tik knapi spēj parunāt, kur nu staigāt. Tomēr nesāku nobērt viņu pārmetumiem. Šie pāris soļi no dīvāna līdz balkonam bez lielas apņēmības, noteikti, ir neiespējami apliecinājums tam, ka kļūst labāk. Neteicu neko. Pamanījusi mani, viņa izdvesa vārgu sveicienu. Uzmanīgi vēroju viņu, lūkojot, vai nesekos kas negaidīts. No balkona līdz ietvei ir garš kritiens. Man šķita, ka ar šo bezjēdzīgo gājienu cellophane roll ārpus siltās gultas un pīpēšanu, viņa gan sev, gan man centās pierādīt pretējo viss kārtībā. Tēloja viņa labi. Iespējams kāds, kas nezin vakardienas notikumus, pat sauktu viņu par sveiku un veselu. Bet tas, kas sekoja turpinājumā, pat viņam liktu sākt domāt kā man. Vēl kūpošā cigarete pārkrita pār balkona malu līdz ar vēmekļiem, kas gāzās straumēm. Pieturēju aiz pleciem. cellophane roll Biju jau sācis uztraukties kāpēc viņa nevemj. Nu tagad tas netrūka. Centos neķert kreņķi, zinādams, ka lejā ir ļaužu pilna iela. Nepārliecu pāri margai galvu, lai apskatītos, cellophane roll kur atgremojumu šalts trāpījusi. Vemšana bija rimusies. Domāju, ka cigaretes viņa nevēlēsies redzēt cellophane roll vēl ilgi. Pavadīju viņu līdz gultai. Viņas soļi bija tapuši manāmi vingrāki. Apguldināju un piedāvāju ūdeni. Vienā piegājienā viņa izdzēra gandrīz pusi pudeles. Ieminējās, ka ir izsalkusi. Ko šādās situācijās dot nezināju. Nezināju pat kādas narkotikas viņa vakar lietojusi. Šis nebija klasisks paģiru gadījums. Izlēmu piedāvāt to pašu, ko ēdu es, tas ir, brokastu pārslas ar pienu. Palīdzēdams vispirms apsēsties sēdus, pasniedzu bļodu. Nebija jābaro kā zīdainis vai pensionārs. Lai gan rokas tik tikko spēja celt karoti no bļodas mutē, viņa lika manīt, ka palīdzību nevēlas, kad piedāvāju to. Bļoda palika neizēsta, jo bezspēks ņēma virsroku. Viņa iegrima dziļā miegā. Pirmīt, kad viņa vēl gulēja un Arnis skatījās televizoru pilnā skaļumā, viņa nepamodās. Miegs bija ciešs jo ciešs un maz kas spētu atraut no tā pat telefons, kas tagad zvanīja. Tas bija viņas mobilais. Zvanītāja mamma. Protams, nepacēlu. Ar visu telefonu devos uz citu mājas stūri. Domāju, ko atbildētu, ja paceltu. Ko es varētu teikt, kāpēc pašas meita nevar runāt? Telefons pārtrauca zvanīt, taču apmēram pēc minūtes atsāka. Zvanīja atkal viņa. Mammīte uztraucās. Kaitinošas rūpes. Sāku saprast to daļu viņas (kas guļ manā dzīvoklī cellophane roll uz dīvāna) teiktajā par vecākiem. Par to, ka labāk redzētu bezrūpīgus senču ģīmjus, nevis nemitīgas raizes. Tā pat domāju es. Kad telefons apklusa otro reizi, man ienāca prātā izņemt bateriju. Izdarīju tā. Nepagāja ne piecas minūtes, kad telefons ieskanējās trešo reizi. Šoreiz cellophane roll mans. Zvanīja, protams, viņas mammīte. Esmu taču atbildīgais par meitiņu, kas neceļ klausuli, kas nevar pat parunāt. Ja atbildētu… jau iztēlojos cellophane roll pārmetumu viļņus. Tie būtu nebeidzami. Patiesību cellophane roll sakot, pārāk gari, lai būtu pacietība klausīties. Izņēmu bateriju arī savam telefonam. Tagad ne mēs, ne kāds cits spēsim sazvanīties. Fiksētais telefons manā dzīvoklī nav. Kad viņi atgriezīsies, nāksies skaidrot, kā radies šis pārrāvums elektroniskajā sasaistē. Tās, atbildes, cellophane roll var atlicināt vēlāk, jo labi meli dzimst ar laiku. Ar divām izņemtām baterijām bija